Pārsista riepa, autoevakuators, sabiedriskais transports un Latgale

Sākās viss skaisti

Brauciens uz Latgali ir gana tāls, taču, salīdzinot ar Rietumeiropā paveikto, nieks. No Jūrmalas - kādas 3 stundas. Līdz Jēkabpilij speciāli izvēlos B-road (P-ceļš) - krietni lēnāk, bet mazāka satiksme, mazāk apdzīšanu un vairāk līkumu. Braukt pie stūres - interesantāk.

Gadās arī šķēršļi, piemēram, ceļa remonts ar 5 km apvedceļu pa granti. Toties sanāk izbraukt pa vēl neredzētām, ainaviskām tēvzemes vietām.

Vēlāk palika vēl interesantāk. Gandrīz pirms pašas Jēkabpils pēkšņi uz ceļa big-ass (samērā liels) dzlezs gabals (pa gabalu izskatās kā tumšas krāsas maisiņš) tieši joslas vidū.

Visi steidzas garām, izvairīdamies kā nu kurš. Padomāju, ka būtu baigi stulbi, ja kāds tādam uzbrauktu. Principā var arī uzplēst riepu un avarēt. Lieliska iespēja izdarīt labu darbu - metu riņķī, piebraucu, nonesu malā pie ceļa staba. Karma points +10 (nezināju, kas notiks vēlāk).

Tālāk Jēkabpils - Rēzekne - super ceļš! Līdzens, taisns, zīme 100 km/h (respect tiem, kas to zīmi tur uzlika). Vēlāk, tuvojoties Lubānam, atkal P-ceļš - pietiekami gluds, interesants. Super sākums lieliskām brīvdienām.

Seconds before disaster

Lai dzīvē būtu līdzsvars, pēdējie 4 km līdz pirmajai pieturai tomēr sanāk pa grants ceļu - reāli sūdīgu, nokaisītu ar akmeņiem dūres lielumā. Braucam ar 30 km/h. Scary. Garām palido Renault desu (zivju?) vāģis ar 3x lielāku ātrumu. Padomāju - "nu i lai lido dullais, es braukšu uzmanīgi, lai nepārsistu riepu".

Veiksmīgi sasniedzam nosprausto vietu - zivju saimniecību "Zvejnieki". Nopērkam ļoti smaržīgu kūpinātu zivtiņu (benzopirēns, here we come) un pavadām kādas 20 minūtes, runājot ar saimniekiem.

Grūti atšķirt faktus no "zvejnieku stāstiem", bet noklausāmies, ka kādreiz (viduslaikos) Latgalē atradusies Latvijas galvaspilsēta, milzu dzintara apstrādes un zvejniecības industrija. Tagad Nagļos notiekot superīgākie zvejnieku svētki un ezera otrā pusē "aviācijas šovs". Cool.

Saimnieki mums pastāsta par tuvējo bāku, kas restaurēta par miljonu latu, kā arī purva peldvietu, kur ūdens esot tīrs un ar ādu mīkstinošām, dziednieciskām īpašībām. Nolemjam šīs vietas obligāti apskatīt un dodamies turp.

"Ceļa gals"

Entuziasma pilni izbraucam uz lielā ceļa, taču ātri vien rodas tāds iespaids, ka auto ripo baigi cieti. Padomāju, ka varbūt caura riepa, taču atceros, ka man tak baigais vāģis ar kompi, kas zinās, kad riepa caura. Galvenais nemīzt... Aptuveni 10 sekundes vēlāk borta datorā iedegās dzeltena lampiņa ar uzrakstu "underinflated front left tire"...

Nobraucu malā, tieši pie pagrieziena uz super-foršo purva peldvietu (Teirumnieku purva taku), kuru mēs tā arī nekad nesasniedzām. Sajūta reāli sūdīga. Pirmkārt, ļoti jau liekas, ka brauciens ir beidzies un atvaļinājums pagalam, jo bez auto mums nekas nevar sanākt, otrkārt - karma tiešām ir the bitch - es novācu dzelzs gabalu no ceļa, braucu uzmanīgi un viņa man šitā.

Nekas krimināls, protams, nav atgadījies, jāsauc autoevakuators (rezerves ritenis manam auto nav paredzēts). Paņemu telefonu un tieši tajā pat sekundē redzu, kā nodziest pēdējais zonas stabiņš. Paliek interesanti - ne tik ļoti interesanti kā Austrijā pirms 5 gadiem, kad pa nakti gandrīz sanāca palikt mežā pie kraujas malas, bet, nu, vidēji interesanti.

Laimīgā kārtā, paejot 20 metrus ārpus auto, izdodas noķert zonu. Sakari drausmīgi (daudz kur Latgalē tā), bet ar 4. reizi sanāk nosūtīt koordinātes. Stundu padzīvojos pa depresiju (līdzbraucējai nez kāpēc situācija liekas uzjautrinoša, nu, jā, viņai jau nesanāks izbaudīt jēdzienu "pašrisks" uz savas ādas, tomēr lohovozā (sabiedriskais transports) jau būs jābrauc mums abiem...)

Boriss un autoevakuators

Pēc stundas ar kapeikām piebrauc autoevakuators. Entuziastisks, krieviski runājošs vīrs vārdā Boriss (vārds mainīts nevis datu regulas dēļ, bet tāpēc, ka aizmirsu) saka, ka šajā pagriezienā esam jau otrā mašīna, ko viņš savācis. Paskaidro, ka šovakar vairs neko, bet "rīt no rīta kamēr jūs vēl gulēsiet, mani puikas jau sataisīs jums riteni". Situācija nepatīkama, bet Latgales cilvēku viesmīlību jūt.

Boriss ir optimists, liela autoservisa īpašnieks, taču pats rokas smērēt nebaidās. Esot super dzīve Latgalē, bet nav, kas strādā. Boriss arī zina, ka mašīnu iznomāt Rēzeknē mums nav nekādu cerību (pats esot šajā biznesā darbojies), tāpēc kempings pie ezera mums nespīd (pārbaudījām, viņam bija taisnība), toties pievedīšot pie viesnīcas autoservisa tuvumā.

Iebraucam Rēzeknē, Boriss iejūtas tūristu gida lomā un steidz iepazīstināt mūs ar pilsētu. Sajūtos gandrīz kā tūristu autobusā, nu, izņemot to, ka braucām autoevakuatorā. Drīz vien pieripojām pie viesnīcas.

Viesnīca "Latgale" jeb "poļci vsjo shavajut"

Jau jūtam, ka viesnīca, uz kuru mūs atvedis Boriss, spēs piedāvāt autentisku soviet-style pieredzi. Recepcijā ļoti nopietna, krieviski runājoša tante paziņo, ka brīvu istabu neesot, izņemot vienu, kas vēl jātīra, bet tas būs ilgi... Saprotu, ka principā viņa mūs dzen projām.

Paskaidroju, ka mums auto salūzis, palikām uz ielas, vakars klāt utt. Tipa, ļoti, ļoti vajag... Ok, esot tomēr variants, bet jāmaksā skaidrā, jo īstā recepcijas tante, kas mākot karti un kases aparātu, neesot uz vietas. Cena esot 58 eiro, bet mums iedos 4 eiro atlaidi. Tante arī paprasa, kad celsimies. Saku, ka 9:00. Oi, nu tad brokastis neesot jēga ņemt papildus, jo "poļi visu jau būšot aprijuši, tā parasti notiek". Ok, brokastis neņemam.

Boriss mums dod iespēju paņemt perkeles, novēl arlabunakti, un tā nu mēs paliekam bez auto kaut kādā caur manu estēta aci "bomzīgā", bet gana populārā viesnīcā. Numuriņš tīrs un kārtīgs, iekārtots 2000. gadu sākuma interjera dizaina aktualitāšu vēsmās. Bonuss - ekskluzīvs skats pa logu no 5. stāva (Rēzeknes centrā tas ir debesskrāpja līmenis).

Nogurums nereāls, tā arī nekur neaizgājām, toties turpat numuriņā notiesājām iegādāto kūpinājumu, un tas bija fantastisks.

The day after

Pamodina nepatīkams zvans. Boriss informē, ka riepu salabot tā, ka droši varētu braukt, nav iespējams, jādomā varianti... Pateicoties manai KASKO polisei, variants viens - auto tiek vests pie dīlera uz Rīgu.

Mums ar Laumu varianti divi - norakstīt atvaļinājumu un braukt mājās ar vilcienu, vai mēģināt saglābt, izmantojot nomas auto. Vēlreiz apzvanām visas 2 nomas - nekā. Apzvanām arī Daugavpils autonomas - nekā. Vilciens uz Rīgu atiet 15:10, aiznesam liekās mantas pie Borisa uz servisu, ieliekam mūsu salūzušajā auto un dodamies uz vilcienu.

Lauma pa ceļam pierunā mani piezvanīt randomā vēl kādām auto nomām no ss.lv (4 lielākajām jau zvanīju). Nu, labi, zvanu ... Un bingo (sievietes ir jāklausa, jo runā ģēlu)! Esot auto pieejams, ja vien mēs varam tikt uz Daugavpili, auto būs mūsu uz 24h. Lauma paskatās autobusu sarakstā - pēc 30 min autobuss Rēzekne - Daugavpils. Google maps rāda, ka ar kājām 34 min, bet vienīgais Rēzeknes Bolt taksometrs aizņemts. Skrienam... Ar nepiemērotām mugurenēm un maisiņiem.

Paspējām.

Let the atvaļinājums begin 2.0

Ar ļoti komfortablu, modernu autobusu nokļuvām Daugavpilī. Ar starppilsētu autobusu nebiju braucis kopš bērnības. Bija galīgi ok, tikai ik pa laikam kāds krieviski skaļi runā pa telefonu.

Daugavpilī netālu no autoostas satikāmies ar auto nomas īpašnieku, kas mums iedeva to, kas normālam Latgales atvaļinājumam vajadzīgs - mašīnu (sorry, velorasti, bet Latgali pāris dienās apskatīt var tikai ar auto, lai arī velomaršrutus noteikti var atrast fantastiskus). Mašīnīte pieticīga, bet visu 24h laikā kalpoja godam. Auto nomas saimnieks godīgs cilvēks - gan čeku bija izsitis, gan neko baigi nepiečakarējās.

Tālāk pārsvarā boring piedzīvojumi (nekas slikts vairs nenotika)...

Pirmā diena

Pirmajā atvaļinājuma (otrajā brauciena) dienā - Daugavas loki. Pateicoties Waze piebraucam caur baigo offroadu. Kāpjam baisajā kalnā uz torni, kamēr visi citi normāli cilvēki nāk no plašas, ērtas stāvvietas vienā līmenī ar torni.

Tornis iespaidīgs, cilvēki ir, bet maz.

Ikoniski Daugavas skati. Īsti neatceros, kura puse bija uz 10 latu banknotes, varbūt šī?

Pēc skatu baudīšanas - visi normāli cilvēki uz galveno stāvvietu, bet mēs - atpakaļ uz Daugavas krastu. Nu, labi, nav tur apakšā tik traki, bet ar vieglo auto jābrauc gana uzmanīgi, jo ceļš vairāk paredzēts SUV vai džipiem.

Tālāk braucam uz viesu māju, pa ceļam šādi tādi interesanti momenti, piemēram, neredzētas zīmes.

Zirgu sēta "Klajumi" - tieši tas, ko gribējās (jā, foto ir no actual Latgales viesu nama mājas, nevis žurnāla vai ceļveža).

Laika vairs nav daudz - pietiek vien vakara pastaigai (mūsu māja "Ķemeri" ir 1,5 km no galvenās saimniecības) un vakariņām.

Diemžēl šmakovka nav manai gaumei, tāpat kā austriešu šņabis. Vienkārši negaršo. Bet pašas vakariņas bija episkas.

Otrā diena

Pēc brokastīm saimnieks prasa, vai vakar neredzējām lāci? Es - "what?" ... Nu, esot viens apkaimē nesen manīts, no Krievijas atbēdzis. Galvenais, ka iepriekšējā vakarā, kad pa tumsu gājām mājās no vakariņām, par lāci mums aizmirsa pateikt. Nu i varbūt labi vien ir.

Vēlāk paņēmām izjādi ar zirgiem. Tā kā pēdējoreiz izjādē devos pirms 7 gadiem, un toreiz man iedalītais zirgs satrakojās un iemācīja man lidot (nometa mani zemē un aizbēga), šis bija liels izaicinājums.

Drāmas cienītājiem sorry - nekas slikts šoreiz nenotika.

Tā kā pievakarē vilciens uz Rīgu un jāatdod auto, mums paliek vien dažas stundas. Nolēmām apmeklēt Latvijā augstāko koka skatu torni.

Izaicinājums tiem, kam bail no augstuma.

Skats no augšas, protams, iespaidīgs.

Te var redzēt Krāslavas piepilsētas namus:

Pēcāk pastaigājām pa Krāslavu, jo nekam citam laiks vairs nepietika. Krāslava ir Latvijas mazā Krievija labā nozīmē.

Nevienu zilu mājeli gan neatminos redzējis, bet kaut kādas krieviskas sajūtas radās. Itālijā tūristi fano par pussagruvušām rustiskām mājelēm, kas skaitās romantiski, nu tad mums šī ir tā vieta, kur ir kaut kas līdzīgs, varbūt pat interesantāks.

Mājupceļš

Mājās braucām ar vilcienu. Biļetes pirkām ar Mobilly, viss kā parasti. Vienīgi kontrolierēm nav skeneri, bet gan blociņš, kurā pieraksta biļetes numuru.

Nogurums bija tik liels, ka, neskatoties uz AS Pasažieru vilciens kampaņu "Kod arī vilcienā", dzert grādīgo negribējās.

Nebiju ar dīzeļvilcienu braucis gadus 10 vai 15. Sava veida piedzīvojums, taču dīzeļa atgāzes, kuras bija jūtamas caur atvērtajiem logiem, karstajā vasaras dienā bija not-so-nice touch. Toties autentiski. Starp citu, dīzeļvilciena vagoni tiešām ir šaurāki par elektrovilcieniem, vai man tikai tā likās?

Kopā nokļūšana mājās aizņēma 5 stundas, ieskaitot papildus braucienu ar elektrovilcienu uz mājām no Rīgas. Ērtāk tomēr ar auto.

Secinājumi

Sabiedriskais transports mūsdienās ir daudz foršāks, nekā pirms 15 gadiem, taču auto joprojām ir labākais veids, kā apceļot Latviju. Nekad vēl nebiju palicis uz ceļa nekurienē, ar salūzušu auto - ļoti nepatīkams pasākums. Lai arī atvaļinājums diezgan krietni pabojājās un ļoti daudz ko neredzējām, tagad vismaz zināšu un spēšu novērtēt, cik svarīgs dzīvē ir ejošs auto.

Bet, ja nopietni, tad Latgalei nav ne vainas, asfaltētie ceļi labi, cilvēki viesmīlīgi, ēdiens garšīgs - vismaz tur, kur gājām. Būs jāaizbrauc vēl. Brauciet uz Latgali un līdzi ņemiet rezerves riteni!

P.S. Šis ir mans pirmais mēģinājums travel-blogot. Ja kāds izlasīja līdz beigām, dodiet kaut kādu signālu, vai ir jēga censties.