Par brīvību

Atceros tālos 80os gadus, vēl PSRS laikus, kad reiz pajautāju mammai: "Kas ir Ulmaņlaiki?" Un mamma man, pavisam mazam un ziņkārīgam puisēnam sāka stāstīt par laikiem, kad reiz bija tāda neatkarīga valsts Latvija, kur valdīja attīstība, ražoja un uz visu pasauli eksportēja sieru un desu, ražoja automašīnas un lidmašīnas, cilvēki varēja brīvi doties ceļojumos pa visu pasauli un Latvija bija tikpat moderna un attīstīta valsts, kā mītiem ieskautās "ārzemes". Lai gan man toreiz bija tikai ap 5 gadi, es to sarunu ļoti skaidri atceros vēl šodien. Atceros, jo toreiz manī iedegās ideja par neatkarīgu Latviju. Protams, man nebija lielas nojēgas par to, kas ir neatkarība un es īsti nesapratu kāpēc vajadzīgi rūpīgi noglabātie auseklīši un nozīmītes ar Latvijas karogu, bet es pilnīgi noteikti gribēju, lai Latvijā pietiek siera, desas un, lai mēs varam ražot automašīnas un ceļot pa visu pasauli.

Starp citu, PSRS laikos, kurus daži labi sociālisma upuri joprojām glorificē, mana ģimene dzīvoja (eksistēja?) ļoti pārticīgi - vecākiem bija gan dzīvoklis, gan vasarnīca un divi auto. Mamma kā ārsts gan daudz neko nepelnīja, toties tēvs kolhozā pelnīja pamatīgu brigadiera algu. Naudas pietika, lai gan ne vienmēr varēja darbā nopelnīto materializēt jēdzīgā formā. Taču, neskatoties uz skaistajām bērnības atmiņām, tā tomēr bija dzīve cietumā.

Diemžēl 90o gadu burzmā, kad neatkarības izcīnīšanas kopību un jauna sākuma ekstāzi nomainīja ar PSRS mentalitātes toksīniem izkropļota ačgārnā attīstība (kangaru dzīres un valsts izzagšana), kuras laikā bez darba palika un pajuka arī mana ģimene, kamēr citi nebūt ne ražojoši vai eksportējoši cilvēki kļuva par miljonāriem un skābo sabiedrības krējumu, prieks par neatkarību un brīvību kaut kur izplēnēja. Sākās nevis kapitālisms, bet velns-viņu-zina-kas. Un sanāca tā, ka tad es neatkarības atgūšanu un brīvības iegūšanu kā tādu pat nesajutu, bet vēlāk tā jau tika uztverta par pašsaprotamu.

Lai gan valstī viss vēl nav kārtībā, PSRS mentalitātes toksīni daudzu cilvēku asinis vēl nav pilnībā pametuši, joprojām notiek valsts izzagšana un daudzi jo daudzi valsts iedzīvotāji dzīvo rūgtumā un nabadzībā, šodien Latvijā ražo autobusus un nelielas lidmašīnas, siera un desas netrūkst un varam ceļot brīvi pa Eiropu un pasauli. Vēl tāls ceļš ejams, bet ticu un ceru, ka atkopsimies no tās nelaimes un apspiestības, kādu mūsu tautai ir nācies piedzīvot PSRS laikos.

Es pats no situācijas, kad nebija ko ēst, esmu nonācis līdz situācijai, kur man ir vairāki no nulles izveidoti eksportējoši uzņēmumi, sava māja, savs auto un iespēja savām acīm apskatīt gan Eiropu gan pasauli. Gandrīz nekas no tā nebūtu sanācis bez brīvības un Latvijas neatkarības.

Brīvība tā ir mūsu iespēja (nejaukt ar garantija) dzīvot tā kā vēlamies un tas ir ļoti ļoti daudz. Un, lai gan dzīves sūrajos brīžos ir viegli atrast dažādas negācijas, kas devaluē brīvības sajūtu un šķietamo nozīmi, manuprāt, ikvienam sakarīgi domājošam cilvēkam (neatkarīgi no tautības) ir svarīgi kādreiz iepauzēt un tomēr aizdomāties par to cik svarīga ir mūsu brīvība un cik svarīgi ir piedalīties tās kopšanā un sargāšanā.

Priecīgu visiem Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu!